Latviešu valoda, lietus un... kaut kas vairāk
Quote from agnellaoral on August 6, 2026, 8:28 am
Mani sauc Artis. Esmu tulks, un mana ikdiena ir viens liels valodu mudžeklis. Strādāju no mājām, Rīgā, un manā galvā pastāvīgi notiek tulkošanas process starp angļu, krievu un latviešu valodu. Bieži vien līdz vakaram es vairs nesaprotu, kurā valodā es domāju. Lai šo putru sakārtotu, man vajag kaut ko pilnīgi citu. Nevis sarežģītu literatūru, bet kaut ko vienkāršu, dinamisku un aizraujošu.
Viena lietaina otrdiena bija īpaši smaga. Es tulkot tulkot kāda juridiska dokumenta ar grozījumiem, kas bija pilns ar arhaiskiem terminiem. Pēc piecām stundām es sapratu, ka manas smadzenes pārvērtušās par želeju. Es izslēdzu datoru, pagatavoju sev tasi melnās kafijas un apsēdos uz dīvāna. Uz galda bija pamests telefons. Es to paņēmu, tīri mehāniski, un sāku skatīties video platformā.
Sākumā es skatījos video par to, kā pagatavot reālas neapoliešu picas. Pēc desmit minūtēm es nonācu pie video par ceļojumiem uz Latgali. Interesanti, bet ne tas, kas vajadzīgs vakarā. Pēkšņi es uzdūros kādam video, kur jauns puisis stāstīja, kā viņš pavada savu vakaru. Viņš runāja ātri, un es pamanīju, ka viņš regulāri piemin kazino lv. Sākumā es to nedomāju. Vienkārši vēl viens saturs.
Bet video bija tik dzīvs. Viņš stāstīja, ka tas nav par naudu, bet gan par procesu un nelielu azartu pēc garas darba dienas. ""Tas ir kā šaha spēle, tikai pret nejaušību,"" viņš teica. Viņa vārdi likās svaigi un nemāksloti. Es, cilvēks, kurš visu mūžu ticējis tikai loģikai un gramatikas likumiem, pēkšņi jutu interesi. Kāpēc gan nē? Es taču neesmu spēlmanis. Man vienkārši ir garlaicīgi.
Tajā vakarā es tiešsaistē izmēģināju savu veiksmi. Nevis Rīgas centra kazino, bet attālināti, no sava dīvāna. Es izvēlējos vienu slotu spēli, jo tā bija vienkārša un saprotama. Spēles dizains bija skaists, mūzika mierīga. Sāku ar minimālajām likmēm. Protams, nekas liels nenotika. Pāris griezieni un miers.
Varat neticēt, bet man bija smieklīgi. Es skatījos uz griežamajiem ruļļiem un domāju par savu darbu: ""Dievs, cik tas viss ir vienkārši, salīdzinot ar juridiskajām kolīzijām."" Neviens nespieda man tulkot. Zaudēju desmit eiro un jutos apmierināts. Varbūt tāpēc, ka tas bija mans personīgais laiks, mana atpūta. Nevis tāpēc, ka gribēju laimēt dzīvokli vai mašīnu.
Pagāja pāris dienas. Es atkal tiku galā ar saviem darba projektiem un atcerējos vakaru ar spēli. Šoreiz es piegāju pie lietas nedaudz savādāk. Nolēmu noteikt budžetu. Piemēram, desmit eiro. Un kad tie beidzās, es beidzu spēlēt. Kā pulkstenis.
Es ievēroju, ka man kļuva vieglāk sagremot darba dienu. Nav svarīgi, vai es uzvarēju vai zaudēju. Būtībā tā ir neliela smadzeņu sviestmaize, kas nomierina manu iekšējo perfekcionistu. Skaidrs, ka es negrasos kļūt par profesionālu spēlmani. Man vairāk rūp, lai vārdnīca manā galvā būtu kārtībā.
Nesen draugs man jautāja, ko es daru, lai atpūstos no valodām. Es iesmējos un teicu, ka dažreiz spēlēju spēles tiešsaistē. Viņš bija pārsteigts: ""Tu? Tu taču dzīvo ar klasisko literatūru un formālajiem dokumentiem."" Un tad es viņam pastāstīju par šo atklājumu. Ka tas ir kā neliels ceļojums ārpus realitātes. Un latviski šķiet īpaši pašsaprotami, jo spēles vadība ir tev pašam rokās.
Es sapratu vienu svarīgu lietu: man nav vajadzīgs milzīgs laimests, lai justu prieku. Dažreiz pietiek stundu pagriezt vietējos mehānismus, jokojot pats ar sevi. Tā ir mana nelielā terapija, kurā es pats pieņemu lēmumus.
Tā nu es no tulka, kurš visu mūžu baidījās no kļūdām, pārvērtos par cilvēku, kurš laiski uzticējies nejaušībai. Un šī pieredze man iemācīja svarīgu dzīves mācību: ne visam jābūt perfektam. Dažreiz vienkāršākais vakars, pavadīts pie ekrāna ar kafijas tasi, var dot vairāk miera nekā nedēļas meditācijas.
Varbūt reizēm es atgriežos pie tās pašas spēles. Bet vienmēr atceros savu robežu. Tā ir mana paškontroles spēle, kurā galvenais ir baudīt procesu. Un tas, ka ir svarīgi iegriezties mirkli un ļaut sev būt vienkāršam cilvēkam, nevis valodas mašīnai. Lai spēlēšana jums sagādā tikai vieglu, patīkamu atpūtu. Viss ir Tavās rokās, un tieši tas padara šo pieredzi īpašu.
Mani sauc Artis. Esmu tulks, un mana ikdiena ir viens liels valodu mudžeklis. Strādāju no mājām, Rīgā, un manā galvā pastāvīgi notiek tulkošanas process starp angļu, krievu un latviešu valodu. Bieži vien līdz vakaram es vairs nesaprotu, kurā valodā es domāju. Lai šo putru sakārtotu, man vajag kaut ko pilnīgi citu. Nevis sarežģītu literatūru, bet kaut ko vienkāršu, dinamisku un aizraujošu.
Viena lietaina otrdiena bija īpaši smaga. Es tulkot tulkot kāda juridiska dokumenta ar grozījumiem, kas bija pilns ar arhaiskiem terminiem. Pēc piecām stundām es sapratu, ka manas smadzenes pārvērtušās par želeju. Es izslēdzu datoru, pagatavoju sev tasi melnās kafijas un apsēdos uz dīvāna. Uz galda bija pamests telefons. Es to paņēmu, tīri mehāniski, un sāku skatīties video platformā.
Sākumā es skatījos video par to, kā pagatavot reālas neapoliešu picas. Pēc desmit minūtēm es nonācu pie video par ceļojumiem uz Latgali. Interesanti, bet ne tas, kas vajadzīgs vakarā. Pēkšņi es uzdūros kādam video, kur jauns puisis stāstīja, kā viņš pavada savu vakaru. Viņš runāja ātri, un es pamanīju, ka viņš regulāri piemin kazino lv. Sākumā es to nedomāju. Vienkārši vēl viens saturs.
Bet video bija tik dzīvs. Viņš stāstīja, ka tas nav par naudu, bet gan par procesu un nelielu azartu pēc garas darba dienas. ""Tas ir kā šaha spēle, tikai pret nejaušību,"" viņš teica. Viņa vārdi likās svaigi un nemāksloti. Es, cilvēks, kurš visu mūžu ticējis tikai loģikai un gramatikas likumiem, pēkšņi jutu interesi. Kāpēc gan nē? Es taču neesmu spēlmanis. Man vienkārši ir garlaicīgi.
Tajā vakarā es tiešsaistē izmēģināju savu veiksmi. Nevis Rīgas centra kazino, bet attālināti, no sava dīvāna. Es izvēlējos vienu slotu spēli, jo tā bija vienkārša un saprotama. Spēles dizains bija skaists, mūzika mierīga. Sāku ar minimālajām likmēm. Protams, nekas liels nenotika. Pāris griezieni un miers.
Varat neticēt, bet man bija smieklīgi. Es skatījos uz griežamajiem ruļļiem un domāju par savu darbu: ""Dievs, cik tas viss ir vienkārši, salīdzinot ar juridiskajām kolīzijām."" Neviens nespieda man tulkot. Zaudēju desmit eiro un jutos apmierināts. Varbūt tāpēc, ka tas bija mans personīgais laiks, mana atpūta. Nevis tāpēc, ka gribēju laimēt dzīvokli vai mašīnu.
Pagāja pāris dienas. Es atkal tiku galā ar saviem darba projektiem un atcerējos vakaru ar spēli. Šoreiz es piegāju pie lietas nedaudz savādāk. Nolēmu noteikt budžetu. Piemēram, desmit eiro. Un kad tie beidzās, es beidzu spēlēt. Kā pulkstenis.
Es ievēroju, ka man kļuva vieglāk sagremot darba dienu. Nav svarīgi, vai es uzvarēju vai zaudēju. Būtībā tā ir neliela smadzeņu sviestmaize, kas nomierina manu iekšējo perfekcionistu. Skaidrs, ka es negrasos kļūt par profesionālu spēlmani. Man vairāk rūp, lai vārdnīca manā galvā būtu kārtībā.
Nesen draugs man jautāja, ko es daru, lai atpūstos no valodām. Es iesmējos un teicu, ka dažreiz spēlēju spēles tiešsaistē. Viņš bija pārsteigts: ""Tu? Tu taču dzīvo ar klasisko literatūru un formālajiem dokumentiem."" Un tad es viņam pastāstīju par šo atklājumu. Ka tas ir kā neliels ceļojums ārpus realitātes. Un latviski šķiet īpaši pašsaprotami, jo spēles vadība ir tev pašam rokās.
Es sapratu vienu svarīgu lietu: man nav vajadzīgs milzīgs laimests, lai justu prieku. Dažreiz pietiek stundu pagriezt vietējos mehānismus, jokojot pats ar sevi. Tā ir mana nelielā terapija, kurā es pats pieņemu lēmumus.
Tā nu es no tulka, kurš visu mūžu baidījās no kļūdām, pārvērtos par cilvēku, kurš laiski uzticējies nejaušībai. Un šī pieredze man iemācīja svarīgu dzīves mācību: ne visam jābūt perfektam. Dažreiz vienkāršākais vakars, pavadīts pie ekrāna ar kafijas tasi, var dot vairāk miera nekā nedēļas meditācijas.
Varbūt reizēm es atgriežos pie tās pašas spēles. Bet vienmēr atceros savu robežu. Tā ir mana paškontroles spēle, kurā galvenais ir baudīt procesu. Un tas, ka ir svarīgi iegriezties mirkli un ļaut sev būt vienkāršam cilvēkam, nevis valodas mašīnai. Lai spēlēšana jums sagādā tikai vieglu, patīkamu atpūtu. Viss ir Tavās rokās, un tieši tas padara šo pieredzi īpašu.